FOLKLORAS KOPA "MEŽĀBELE" PIE MALĒNIEŠIEM ŽĪGUROS
09.05.2016

30.aprīlī tikām laipni uzaicinātas piedalīties 5. Vislatvijas "Mežābeļu" saietā Žīguros, Krievijas pierobežā. Tā kā ceļš ir tāls, tad tika nolemts apmeklēt visas ievērības cienīgās vietas, kas atrodas pa ceļam no Jērcēniem līdz Žīguriem un atpakaļ. 

Mūsu pirmā pieturvieta bija Gulbenes dzelzceļa stacija, kur Ulla bija izlēmusi izmērīt šaursliežu dzelzceļa platumu – 750mm, parastais platums – 1520mm. Grandiozu iespaidu atstāja Gulbenes dzelzceļa stacijas ēka, kura celta 1926. gadā un šobrīd ir drīzāk kā muzejs, jo  vilcieni praktiski nekursē (6 reizes gadā), tikai mazais bānītis uz Alūksni.

Nākamā pieturvieta bija Litene -  sena, vēsturiska Volfu dzimtas muiža ar liepu aleju gar Pededzes stāvajiem krastiem. Mūs silti sagaidīja vēstures skolotāja un pamatskolas direktore Sarmīte Locāne, kura izstāstīja gan par Volfu dzimtu, gan aizveda mūs uz Litenes kapiem, kur 1941.gada jūnijā tika nogalināti un apcietināti Latvijas armijas virsnieki un kur šobrīd atrodas piemiņas vieta nogalinātajiem karavīriem, gan arī uz Latvijas armijas vasaras nometni – vietu mežā, kur katra dzīva dvēselīte jūt šeit notikušos šausmu darbus.  Lai nejustos tik bēdīgi un emocionāli satriektas, uzdziedājām bijušā leģionāra Eduarda Rozenštrauha slaveno dziesmu “Zilais lakatiņš”.

Tālāk mūsu ceļš vijās uz Viļaku – pilsētu, kur uz katra pakalna ir citas konfesijas baznīca – luterāņu, katoļu un pareizticīgo. Mūs sagaidīja Viļakas muzeja vadītāja Rita Gruševa un pastāstīja par Viļakas vēsturi (teiku par Viļa aka), aizveda līdz Viļakas  ezeram uz Marienhofu paskatīties (pilsdrupas uz salas ezera vidū) un augstāko punktu – pakalnu, kura galā uzcelta pareizticīgo baznīca. Tālāk mūsu pavadone bija Laima, kura ir Žīguru folkloras kopas dziedātāja, veikla fotogrāfe un mūsu gide Krievijas pierobežā – braucām apskatīt muitas kontroles punktu ar Krieviju, redzējām robežsargus darbā un nofotografējāmies kopā ar vācu aitu suni Loru un viņas saimnieci. Secinājām, ka šeit strādā profesionāli un laipni cilvēki.

Žīguros mūs gaidīja vairāki jauki pārsteigumi – “ledus laušanas ” aktivitāte – iepazīšanās ar mājasmātēm, mežmalā gatavotās baraviku soļankas baudīšana, čiekuru sīrups un Annas Āzes meža muzeja apmeklējums, kura vadītāja ir talantīga stāstniece un ilggadīga “Latvijas valsts mežu” darbiniece.

Beidzot – pats Vislatvijas “Mežābeļu” saiets Žīguru kultūras centrā, kurā piedalījās Durbes vokālais ansamblis, Skrundas deju kolektīvs, Lielplatones ansamblis, Smiltenes senioru koris, Jērcēnu folkloras kopa un Žīguru folkloras kopa – katra ar savu priekšnesumu un beigās kopīgu “Mežābeles” himnas nodziedāšanu (vārdu autore dzejniece Santa Mežābele) un saviesīgu pasēdēšanu draudzības vakarā ar dziesmām un dejām pēc vislabākajām malēniešu tradīcijām.

Atpakaļceļā devāmies caur Alūksni – uzkāpām  ugunsnovērošanas skatu tornī, piemērījām Alūksnes ezera putnu spārnus savam roku platumam, uzkāpām Tempļa kalnā, ejot pāri tiltiņam uz Marijas salu, iemetām naudiņu uz atgriešanos Alūksnē. Atceļā uz mājām apmeklējām vēl vienu Volfu dzimtas apmešanās vietu – Jaunlaicenes muižu, kur mūs, folkloristes, apgaismoja malēniešu izloksnē un lika spēlēt “Malēniešu vārdu spēli” – tas bija gana uzjautrinoši un izklaidējoši. Šādā pacilātā gaisotnē beidzot tuvojāmies savam skaistajam novadam ar labi padarīta darba sajūtu sirdī. Nākamgad visas Latvijas “Mežābeles ” uzņems smiltenieši.

Barbara Dauvarte, folkloras kopas “Mežābele” dalībniece.