Mājas lapas saturs ir Strenču novada domes īpašums.
Materiālu izmantošana iespējama ar atsauci un pilnā apjomā nevis fragmentāri.
Strenču novada pašvaldība


 
 

Aktualitātes novadā

   

STARPELPA - DABA FOTOGRĀFIJĀS
06.08.2012


Ir pierimis
Ikdienas skrējiens,
Šī sunīšu spēle ar laiku,
Klāt STARPELPAS brīdis,
Kad, uzgājis dardedzes strautu,
Tu negaisa atspulgu dzer
Un, mirklī šai veldzējies,
Jūti.
Ka viss
Šīs pasaules zelts
Jau atkal un vēlreiz
Ir tavs.

Bildes un panti... Virguļicas upītes čala starp milzakmeņiem agrā jūlija rītā. Aļņu buļļa dvaša, dzīvniekam laiski ieguļoties vasaras pielietā pļavā. Mākoņa slinka aizāķēšanās aiz kādas no Eiropas dižāko kalnu Alpu virsotnēm Itālijā vai apcerīga spoguļošanās Norvēģijas fjordā. Rimts un skarbs Skotijas kalnienes tīrelis, viršu svārkiem apjozies. Sudrabbaltas kaijas pētošs skatiens fotoaparāta objektīvā. Rasas lāses mūždien mainīgais sfēriskais spogulis...

Mana cerība ir ar šīs izstādes palīdzību kaut pastarpināti, kaut attālināti rosināt skatītāju ienirt šai daudzveidīgajā dabas izpausmju burvībā.
Vai izdosies? Ceru.

Ceru, ka šīs fotogrāfijas un tām asistējošie panti – brīžiem apcerīgi, brīžiem ģeķīgi, reizēm vienkārši bildes rašanās brīža emocijas atainojoši – Tev, vērotāj, ļaus līdzizdzīvot manis dabā gūtos mirkļa iespaidus. Ļaus līdzizdzīvot un vienlaikus radīs vēlmi pēc turpinājuma, rosinot pašam meklēt citus – nu jau savus – unikālos mirkļus savvaļas dabā. Un, ja kaut dažam vērotājam šī vēlme liks reizēm apstāties savā modernās dzīves skrējienā, rosinās ieskatīties un ieklausīties, un varbūt sākt pārvērtēt uzskatu «cilvēks – dabas karalis», šīs izstādes mērķis būs sasniegts.

Kāpēc «STARPELPA»?

Iepriekšējā rindkopā īpaši būtiski ir trīs vārdi.
Apstāties. Ieklausīties. Ieskatīties...
Es to iemācījos salīdzinoši nesen, kaut ar un ap bildēšanu ņemos jau sen – kopš kādu 10 gadu vecuma, tātad gadus 40. Taču gan visus pusaudža gadus, gan savu profesionālā žurnālista gaitu sākumposmā (no 1985. gada) nekur tālāk par vienkāršu knipsēšanu tā arī netiku. Gribēšana bija, ar varēšanu... teiksim tā, neveicās. Manis bildētās sadzīves ainas, portreti, notikumi utt., pat fotografēšanai tik ļoti pateicīgais Atmodas un barikāžu laiks, bija un palika «plakanu» dokumentāciju līmenī. Un tad... Mana žurnālista karjera apmeta līganu loku, iegriežoties žurnālā «Medības. Makšķerēšana. Daba» (saīsināti – MMD), kad kļuvu par šā izdevuma galveno redaktoru. Tas notika sen – nu jau tālajā 1995. gadā...

Tur – tai pašā žurnālā, tai pašā amatā – esmu joprojām. Taču, salīdzinot ar to zīmīgo rudeni pirms teju 18 gadiem, esmu nesalīdzināmi bagātāks. Par bagātību un īsteni savējiem uzskatu gan nelielo MMD redakcijas ļaužu pulciņu, gan krietni, krietni plašāko autoru loku, gan ļoti plašo lielisko un uzticīgo lasītāju saimi – tādas, ņemos apgalvot, nav nevienam citam žurnālam Latvijā. Pats galvenais: viņi – ij redakcijas ļaudis, ij autori, ij lasītāji – lielākoties ir īsteni dabas ļaudis! Tādi, kuri nevis tikai vārdos vai reizi gadā darbos Lielajā talkā demonstrē savu «zaļumu», bet gan ikdienā, bez liekas izrādīšanās mīl un lolo mūsu visu šūpuli – Māti Dabu. Jā, jā, nepārklausījāties – tādi lielākoties ir arī mūsdienu pilsētsabiedrības akli nīstie un bezjēgā pulgotie mednieki, MMD lasītāju lielākā daļa!

Tas arī viss. Atrašanās šai lieliskajā kompānijā ir padarījusi mani par to, kas esmu šodien. Profesionālajā ziņā – par medību un dabas jautājumu pārzinātāju ar žurnālista maņām. Vaļasprieka ziņā – par beidzot šo to varošu un šādus tādus «knifus» dabas bildēšanas ziņā zinošu fotogrāfu, kurā mīt arī beidzot izlolota atziņa, ka «mani kadri» ir tie, «lēnie», kas gūstami tikai dabā un tikai... Jā, – apstājoties, ieklausoties un ieskatoties. Sevi par fotogrāfijas profesionāli neuzskatu, drīzāk atļaušos teikt – esmu amatieris, sava kolēģa, Latvijas izcilākā dabas fotogrāfa Andra Eglīša uzcītīgs mūžīgais skolnieks. Par profesionāli negribu saukties arī tādēļ, ka mani fotomirkļi, kad varu pa īstam apstāties un ieklausīties, un ieskatīties, un pirksts spiež fotoaparāta slēdzi, un šā spiediena rezultātā top dabas fotogrāfija ar dvēseli, nav bieži. Tie lielākoties rodas tad, kad prāts un jūtas ir brīvas no ikdienas darba. Tas ir – STARPELPAS brīdī, vaļasdienu ceļojumos dabā kopā ar saviem mīļajiem – sievu un trim meitām – pa Latviju un citām skaistām pasaules zemēm.

Un visbeidzot. 2012. gada marta beigās apritēja laiks, kad šai pasaulē esmu nodzīvojis apaļus 50 gadus. Tas, šķiet, arī ir īstais brīdis STARPELPAI.

P.S. Visa iepriekšminētā fiziska izpausme – 40 lielformāta (60x90 cm) krāsu fotogrāfijas. Tapušas unikālajā Latvijas, Norvēģijas, Anglijas, Skotijas, Itālijas, Francijas un Čehijas dabā, bez fotošopa radītiem mākslīgiem izskaistinājumiem. Katru fotogrāfiju – kā paplašināts bildes paraksts – papildina manā prātā radies īspants, kā jau iepriekš rakstīts, – brīžiem apcerīgs, brīžiem ģeķīgs, reizēm bildes rašanās brīža emocijas atainojošs.

www.apollo.lv

Izstādes fotogrāfijas iespējams aplūkot šeit:

http://www.facebook.com/pages/Žurnāls-MMD-Medības-Makšķerēšana-Daba/378033092250662

Dažas no autora fotogrāfijām:


 



 
      Atpakaļ